Tā jau saka, viss vienkāršais ir ģeniāls. Pati pārliecinājos.
Kā jau raksturīgi man, atkal spriedelēju par dzīves laimi un nelaimi. Un par to nogurumu. Un nevarēju saprast, kur ir problēma, kur tas rodas? Kāpēc rodas morālais nogurums tik jaunam un enerģijas pārpilnam cilvēkam?
Un tad es vienkārši, tajā pašā laikā ģeniāli, sapratu kāpēc un sapratu, kā to labot. Vismaz uz šo brīdi noteikti.
Vispār laimi man patīk salīdzināt ar sauleszaķi. Iztēlojies, cik tas jautri skraida pa sienām un dažbrīd žilbina acis. forši, ne? Bet īstenībā jau visi parastie priekšmeti, kas spēj atstarot var būt skaistie sauleszaķi, tie tikai jāpragriež tieši pretī saulei. Un tieši tāpat ir ar cilvēku. Ja vēlies būt laimīgs un enerģijas pilns kā sauleszaķis, vienkārši skaties tieši saulē, tieši laimē. Ja skatīsies kaut kur visu laiku malā vai apkārt, laimi un sauli neredzēsi un neatstarosi. ģeniāli vai ne? :) Viss, kas Tev šajā dzīvē ir jāidara, lai būtu laimīgs, ir jāpagriežās.
Daudzi cilvēki apgalvo, ka kāds cits atņēm viņam laimi, bet, manuprāt, tas nemaz nav iespējams, tās ir vienkārši atrunas sev. Padomā, Tu esi kādreiz noķēris un ielicis kabatā sauleszaķi, kas skraida pa sienu? Domāju, ka nē. Tāpat arī ar Tavu laimi. Būs cilvēki-riebekļi, kas visām varītēm mēģinās Tev ko sabojāt, vismaz Tu to tā redzēsi, bet tad Tev un man jāatcerās, ka Tavu laimi nevar neviens noķert, ja tā spīd. Vienkārši stāvi pretī saulei un Tu nekad nepazudīsi.
Vel svarīgi ir tas, lai neviens neiet priekšā spīdošajau saulei. Tas attiecas uz cilvēkiem ar kuriem esi ikdienā kopā, bet jūti, ka tas nesniedz Tev nekādu prieku un tieši pretēji- stājas priekšā tiem žilbinošajiem stariem. Ir tiešām grūti atvadīties no kāda cilvēka, ar kuru esi daudz pavadījis laiku un tik pat daudz piedzīvojis, bet ir jāattopas laicīgi, jo bieži vien šis cilvēks neļauj apžilbt no laimes spožuma. Tātad, šis cilvēks vai cilvēki, nevis nozog/atņem laimi, ko būtu viegli pamanīt, bet gan vienkārši uztaisa pamatīgi nogurumu un tumšu ēnu. Tas tiešām ir jāmaina.
Tver!! :)
