Mana vasara

Skaisti tā.
Tik ilgi tika gaidīta un domās lolota, pat sapņos sapņota un beigās sagaidīta. Tieši t­āda un ne citāda.
Mana vasara sākās ar pilnīgu mieru. Tādu mieru, ko gūst no pilnīgi nekā nedarīšanas, ja neskaita tās pāris lietas, kas ir pilnīgi nepieciešamas izdzīvošanai un ne kustību vairāk, jo pēc gara, auksta mācību gada tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Nedēļu. Ne vairāk, citādi tas jau paliek galīgi neveselīgi un tikai atņem spēkus.
Līdz Jāņiem izbaudīju visai laisku laiku. Ar ballītēm un ar jūru,un riteni. Un smiekiem,kas ir visa pamatā. Jāņi tika atzīmēti mierīgā gaisotnē pie ugunskura ar ģitāru un jauniegūtiem draugiem no citas valsts. Patika. Patika tas ikgadējais nedaudz drēgnais rīts, sagaidot sauli pie apvāršņa. Un tad ir tāda neizskaidrojama , maģiska sajūta, kad redzi, kā tā paceļās. Pa centimetram tik uzaugšu.
Tālāk turpinājās dienas no viena pasākuma otrā nemaz neievelkot elpu. Attapos tikai tad, kad gulēju slimnīcā ar laustu degunu, jo gaidot saulrietu, draudznei paslīdēja gava. Tās pāris dienas slimnīcā bija vajadzīgas, lai nedaudz izgulētos un padomātu, kas vel nav paspēts vasarā un, kas obligāti vēl jāizdara, jāredz.
Iznākot no slimnīcas ar saoperētu degunu tieši ikgadējo zvejnieksvētku dienā, sabēdājos, jo tie svētki jau kļuvuši kā tradīcija. Domāju, jau, ka šis gads būs jāizlaiž. Bet pateicoties, mammas ķircināšanai, ka man taču neesot lauzstas kājas, tikai deguns, ka jābrauc ir. Un labi, ka tā, citādi nebūtu satikusi Viņu. Bet zinu, ka 'Tam tur augšā' jau tas viss bija izplānots.
Pēc zvejnīšiem bija 365 dienas gaidītais festivās, kas pārpildīja ar enerģiju, pozitīvismu un prieku, kas noderēs drūmajā ziemā. Festivālā man bija labākā kompānija kādu varētu iedomāties, kam arī bija liela nozīme tajā vai pasākums priekš mani izdosies. Un izdevās uz viesiem 110. Laime un prieks. Un, protams, gaidu nākošgadu ar vē labāku muzikālo programmu.
Pēc fetivāla vairs neskrienu uz lieliem sarīkojumiem un trakām ballītēm, bet gan izbaudu laiku pēc iespējas vairāk divatā. Kontrastam. Tas taču ir tik skaisti- iesēsties mašīnā un divatā ar skaļu mūziku traukties pa ceļu, jebkur, galvenais, ka kopā, vai mācīties taisīt sušī, vai iepazīties un visu dienu nosmiet kopā ar omi un, gavenais, kop­ā.
Svinēt. Svinēt, svinēt, svinēt to skaisto dzīvi. Un bučoties pie katras mājas, katra koka, katras ceļa bedres. Un Teikt labus vārdus. Un smaidīt. Un tad man vairāk neko nevajag. Ja nu vienīgi... kādu lielu, sulīgu un saldu arbūza šķēli, kamēr silts vējš pūš matos un saule ir pielējusi jūru galīgi oranžu. Tā kaut kā.
Ceru, ka atlikusī vasara būs tik pat un vēl labāka kā līdz šim. Pilna miera un mīļuma, un aizraujošu piedzīvojumu.
Vasaras sākumā rakstīju par mērķu lapiņu, kas jāuzraksta un jātur visu laiku savā priekšā, lai to izpildītu. un Ticiet vai nē, palikuši tikai trīs punktiņi ko izdarīt, no 15. Smalki, ne? Tas tiešām darbojas.
Tākā mana vasara ievilksies nedaudz ilgāk nekā citiem, jo nedaudz pakavēšos Francijas Dienvidos, lai kārtīgi sasildītos pirms ziemas, kas mani tik ļoti biedē, tad paspēšu izpildī arī tos 3 punktus un uzrakstīt v­­­ēl lērumu jaunu, lai viss ietu tikai uz augšu, līdz būs tik labi, ka mērķu vairs nebūs, kaut gan tas nav iespējams un nav interesanti arīdzen.
Izbaudiet silto laimi. :)

Vasaras must do!

   Ilgi gaidītā vasara jau kādu laiku kutina siltās pēdas ar saules stariem un izmērcē matus ar šķietami nebeidzamu, siltu lietu.Manuprāt, nav neviens cilvēks, kurš šo brīnišķīgo gadalaiku negaidītu. Katram ir kādas savas ieceras un vēlmes, un tradīcijas, kas pavisam obligāti ir jāizdara vasarā. Lai tur vai kas. Tas ir līdzīgi kā ar Jaunā gada apņemšanām.
    D­aži, kā piemēram es, tos uzraksta uz lapas, skaisti ierāme un noliek redzemākajā vietā. Tādā veidā es t­os savus mērķus varu visu laiku redzēt un apzināti vai neapzināti domāt kā tos piepildīt. Un piepildīt. Citiem tās lietas ir tik ļoti ilgi gaidītas un gribētas cauri viesai ziemai, ka ne kur tās nav jāraksta, vienkārši jāatrod kāds ar ko to izdarīt un kad. Bet nedarīt nedrīkst.
   Vasara priekš manis ir laiks, kurs ne mazākajā mērā nelīdzinā manai ikdienai. Vasarā vispar nav ikdienas. Tas ir laiks, kad tieku izrauta no dienām, no raizēm. Tikai eju, satieku, dari, svinu, baudu. Burvīgi. Un galvenais- tas viss bez sirdsapziņas pārmetumiem.
   Jocīgi paliek atminoties ziemu. To briesmīgo aukstumu, pelēcību un vienmuļļību. iu. Gribās jau tagad vasaras izjūtas saķert burciņā, lai ziemā pa bišķiņam varētu niekoties. Kā ar gurķiem. Tikai daudz, daudz labāk. Bet to nevar, tāpēc pa vasaru jākrāj aizraujoši notikumi, lai ziemā būtu daudz atmiņas un domas, kuras domāt, sēžot pie kamīna, vai -30 grādos gaidot autobusu, vai 6:30 no rīta pirms skolas, kad ir neiedomājami slikts garastāvoklis. Tieši tad atcerēties un pasmaidīt un turpināt gaidīt to, kas tagad tur ārā notiek. :) Nu, lūk, tāpēc jātaisa 'must do summer version' un jāpriecājas.
   Manā sarakstā ir 15 pārdomāti punkti. Dažādi. Gan ar taustāmām lietām, gan ar ne tik. Bet kopīgs visām ir tas, ka tās veidos manu ziemu, atceroties par tām, un ne tikai ziemu, bet jaun­ības nokrāsu kopumā, tāpēc tas ir tik svarīgi. Un galvenais to visu darīt no sirds, lai tas tiešām iepriecina un aizrauj, jo tikai tad tām ir jēga.
   Izbaudi.
   Tiekamies pie jūras, ballītēs, koncertos, teātrī, festivālos, pļavā, dārzā, saldējuma mājiņā, mežā, pirtī, izstādēs. Vasarā!

Laimei jāskatās tieši acīs.

Cik sarežģīts, tik ļoti vienkāršs.
   Tā jau saka, viss vienkāršais ir ģeniāls. Pati pārliecinājos.
   Kā jau raksturīgi man, atkal spriedelēju par dzīves laimi un nelaimi. Un par to nogurumu. Un nevarēju saprast, kur ir problēma, kur tas rodas? Kāpēc rodas mor­ālais nogurums tik jaunam un enerģijas pārpilnam cilvēkam?
   Un tad es vienkārši, tajā pašā laikā ģeniāli, sapratu kāpēc un sapratu, kā to labot. Vismaz uz šo brīdi noteikti.
   Vispār laimi man patīk salīdzināt ar sauleszaķi. Iztēlojies, cik tas jautri skraida pa sienām un dažbrīd žilbina acis. forši, ne? Bet īstenībā jau visi parastie priekšmeti, kas spēj atstarot var būt skaistie sauleszaķi, tie tikai jāpragriež tieši pretī saulei. Un tieši tāpat ir ar cilv­ēku. Ja vēlies būt laimīgs un enerģijas pilns kā sauleszaķis, vienkārši skaties tieši saulē, tieši laimē. Ja skatīsies kaut kur visu laiku malā vai apkārt, laimi un sauli neredzēsi un neatstarosi. ģeniāli vai ne? :) Viss, kas Tev šajā dzīvē ir jāidara, lai būtu laimīgs, ir jāpagriežās.
   Daudzi cilvēki apgalvo, ka kāds cits atņēm viņam laimi, bet, manuprāt, tas nemaz nav iespējams, tās ir vienkārši atrunas sev. Padomā, Tu esi kādreiz noķēris un ielicis kabatā sauleszaķi, kas skraida pa sienu? Domāju, ka nē. Tāpat arī ar Tavu laimi. Būs cilvēki-riebekļi, kas visām varītēm mēģinās Tev ko sabojāt, vismaz Tu to tā redzēsi, bet tad Tev un man jāatcerās, ka Tavu laimi nevar neviens noķert, ja tā spīd. Vienkārši stāvi pretī saulei un Tu nekad nepazudīsi.
   Vel svarīgi ir tas, lai neviens neiet priekšā spīdo­šajau saulei. Tas attiecas uz cilvēkiem ar kuriem esi ikdienā kopā, bet jūti, ka tas nesniedz Tev nekādu prieku un tieši pretēji- stājas priekšā tiem žilbinošajiem stariem. Ir tiešām grūti atvadīties no kāda cilvēka,  ar kuru esi daudz pavadījis laiku un tik pat daudz piedzīvojis, bet ir jāattopas laicīgi, jo bieži vien šis cilvēks neļauj apžilbt no laimes spožuma. Tātad, šis cilvēks vai cilvēki, nevis nozog/atņem laimi, ko būtu viegli pamanīt, bet gan vienkārši uztaisa pamatīgi nogurumu un tumšu ēnu. Tas tiešām ir jāmaina.
   Tver!! :)

.

manuprāt, maģiska bilde. Kaut kas nesaprotams tik ļoti piesaista, ka nevar atraut acis.

Pārmaiņas- bieds un glābiņš

Par pārmaiņām.
   Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
 Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un dom­ājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
   Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
   Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
   Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti n­ē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
   Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
   ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.

Ar ab­ām pavasarī!

iedomīgspohujistisksnariks

Me&bro

huļiš tu bolies? :*

Egoisma pakalns

Labdien! 

Egosima pakalns. Nevis kalngals.

Pavisam kopā 7 dienas. 1. diena- ieraugi, sāc priecāties, apbrīno, sāc starot. 2. diena- viss tas pats, kas pirmajā, tikai vel stiprāk, pie tam, pienāk klāt vel mazdrusciņ pieķēršanās. 3. diena- vel neatgriezies ikdienā, bet staigā nedaudz augstāk nekā parasti un nedaudz zemāk nekā pirmās dienas. Iekrampējies viņā aizvien stiprāk. 4. diena- atpūtas dienas. Viens no otra atpūšaties, sasodīti ilgojaties un to vien darāt, kā atsaucat katrs atmiņā jaukos brīžus. Kaut gan zemei jau esat diezgan tuvu. 5. diena- nedaudz smagās kājas skar vēso, īsto zemi. Sāc sajust, ka joki vairs nav tik smieklīgi, saule nav tik spoža un vispār taureņu laiks ir paspējis beigties. Pa kuru laiku? 6. diena- sevis iztaujāšanas un nosodīšanas diena. Mēģini piekto dienu attaisnot ar to, ka pašam nav garīgais, tāpēc nevajag tagad kaut ko pārsteidzīgi domāt par to lielisko cilvēku. bet... kaut kā tik un tā pie viņa vairs rautin neraujies.. Kāpēc? Un izjautājot, ieklausoties sevī, jūties noguris, nomākts un diezgan izsmelts. Kur pazuda laime un prieks, kur uzradās dusmas? Kāpēc sāc izjust neapzinātu nepatiku, pārāk stipru, lai tas būtu dēļ kāda nenozīmīga strīdiņa. Kaut kas daudz dziļāks. Kur tas uzradās? 7. diena. Un tas arī viss. Viss ir beidzies. Viss ir nolemts pilnīgām beigām ,ja kaut kas steidzīgi un efektīvi netiks mainīts. Kur pazuda abpusējais apbrīns, neizsmeļamā cieņa? Kāpēc palika tikai nožēlojams pieradums? Kļuvām par pāssaprotamu, vairāk neaizraujošu lietu. Un tāpēc man gribas visu beigt. Meklēt nākošo apbrīnas objektu un kurš apbrīnos mani.

   Jo cilvēks, vismaz es noteikti, nespēju dzīvot bez tā, ka es sajūtu cieņu, ko man dāvā, bez tā, ka es tam cilvēkam esmu kaur kas īpašs. Kaut kas īpašāks kaut kādā ziņā nekā citi, un to pašu vēlos arī izjust pret kādu, ne tikai saņemt to. Bet kāpēc tas ir tik īsu laiku manā gadījumā?

  šī bija man tik ierastu attiecību miniatūra. Nav svarīgi vai tās ir attiecības ar puisi, jaunu draudzeni vai atjaunotām attiecībām ar kādu sen aizmirstu cilvēku.šodien, atskatoties un apdomājot, visas lielās sāpes sakni! Vai kaut vienā dienā no ­š­īm septiņām, es pievērsu laiku sev? Vai kaut vienu dienu es atvēlēju laiku citiem sev tuviem cilvēkiem? Es padomāju kā es jūtos, ko ES gribētu darīt? Kaut kur bija ESESESES? Nē! Visās šajās attiecībās es pazaudēju sevi. Es pārtraucu dzīvot savu dzīvi. Es dzīvoju tā otra cilvēka dzīvi. Un pēc četrām dienām man tas vairs nav vajadzīgs. Es to visu esmu izsmēlusi un to īpašo noslēpumiņu par cilvēku atkodusi, kas ir tik svarīgs attiecībās. Un viss tikai tāpēc, ka pārtraucu dzīvot savu dzīvi, domāt savas domas,ziedojoties tam otram, kurš, turpretim, māk sabalansēt savu dzīvi un attiecības ar citiem, tāpēc arī tas viss tik ātri neizsīkst.Bet es nemāku. Jo manī nav ne kripatas egoisma. 

   Kas tas tāds vispār ir? Man pat ir bijis reāli bail no tā vārda, jo tas skan tik ļauni un nepareizi. Kaut gan īstenība, saprāta robežās, tā ir attiecību laimes formula! Nu ir!! Tik daudz, ka Tu neaizmirsti par savu dzīvi. Ka visa Tava dzīve nesastāv no svešu problēmu risināšanas,atstājot novārtā savējās, kā nesvarīgākas. 

  Egoisms, manuprāt, ir tāda ķecerīga lieta, Ja esi iesācējs, tad nevar nemaz sākt ar mazumiņu, Nju, akūtiem egoisma trūkuma cietējiem tas mazumiņš nesniegs vēlamo efektu. Ja esi nolēmis kļūt par veselīgo egoistu, tad jāmetās tajā iekšā līdz matu galiņiem. Varbūt sākumā nedaudz pārdozēsi. Tas tāpat kā ar konfektēm, kad nevari apstāties tās ēst. Bet tas ir tikai dabiski. Bet, ja Tev būs īsti, saprotoši draugi, tad viņi sapratīs un pacietīs Tevi brīžos, kad nedaudz pārdozēsi ar egoismu. Bet būs jau arī jāiemācās viņš veselīgās devās. Bet sākumā ne. Sākumā izbaudīsi tā augļus. Un kad būsi sajutis īstos egoisma kalngala augļus, varēsi nokāpt līdz egoisma pakalniņam. Un, laikam, būt patiesi laimīgs. Galveinais neuzdāvināt visu savu dzīvi vienam cilvēkam, pat ja tev ar to cilvēku ir tik lieliskas attiecības. Tava dzīve ir Tava dzīve. Neatdod to. Apkārt taču ir tik daudz cilvēku ar kuriem dalīties. Pa bišķiņam, protams.

   Nu, ko. Tagad atleik tikai rāpties tur augšā un tad jau redzēšu, kas notiks. Bet viss jau, kas notiek, notiek uz labu. Nav ko baidīties. :)

Mazāk principu, vairāk adrenalīna.

Sveicināti.

šodien padalīšos savās domās par mūsu pašu, katram saviem principiem. Un, manuprāt, tik daudziem nevajadzīgiem. Bet tas jau katram pašam jāspriež.

šeit tādi skaisti, precīzi mūsu pašau Prāta vētras citāti. ''Bez puķēm'' un aplinkiem. Vienkārši par to trakulību un ālēšanos. 

'Galvā tikai sievietes' 

Kur pagadījies un kur ne,
Nāk vakars, gribas padauzīties.

Kā tev liekas, vai man piestāv,
Laist pa kreisi tā ka prieks?
Un ja sliktie tevi pieķer 
Vienā apakšveļā,
Tad tu zini – esi pirmajā vai kārtējā savas dzīves 
strupceļā.

/R. Kaupers/     

Kāds tur sakars ar principiem? Gluži vienkārši.Bieži vien mēs dzīvē sev uzliekam dažādus aizliegumus, dažādas robežas, kuras ,nedod Dievs, kādreiz pārkāpsim. Robežas, lai uzliktu sev priekš citiem un priekš sevis masku, ka tu dzīvo skaistu un, galvenais, pareizu dzīvi. Dzīvi no lielās stereotipu etiķetes grāmatas, kuru tu esi izvilcis no maigās, snobiskās vecmāmiņas pūra lādes, un tagad nododies tās lasīšanai, katru teikumu iekaļot galvā, kā savas dzīves galveno vadītāju. Nēpārproti, jaukai dzīvei nav ne vainas, vienīgi, ja tu gribi gribi dzīvot šodien, tad, manuprāt, būtu nedaudz tā grāmata jāpaslēpj. Nju, nedaudz. 

Nav noslēpums, ka cilvēki raksta par lietām, kas viņiem ir aktuālas un, kas viņus uztrauc. Un tāpat arī es. Es visu laiku esmu bijis cilvēks-principu princips.''Nē, to nedrīkst, tas nav labi. Nē, to nekādā gadījumā, tas taču nav dro­ši, aizmirsti. Nu, nē tak, tā nebūs smuki, tā labāk nedarīsim, mums tā nepieklājas.'' Un tā visu laiku. Tie stereotipi pārvēršas par taviem personīgajiem principiem, jo tu ar tiem ikdienā sastopies visu laiku.Un ir labi, ja tu attopies, ka vajag kaut ko mainīt.Saproti, ka tie principi ir pārāk daudz un pārāk nožēlojami, paskatoties no malas.Un tajā brīdī sākas lielās dilemmas, ko nu darīt? Varianti- *Dzīvot tiešām skaistu dzīvi, bet nejust to milzīgo piepildījumu, ko dod, ''aizliegtās lietas''. Bet toties ar lieliem nākotnes plāniem.

*Dzīvot reāli netīru dzīvi, kur Tev nebūs pilnīgi nekādas robežas, kur tu neatšķirsu dienu no dienas un vakaru no rīta. Bet toties Tu būsi izstaigājis visus krogus un pārpilns ar ''aizliegtajām lietām''. Un bez dižiem nākotnes plāniem, jo šāda dzīve tik labi padodas. Pie tam, tas ķermeņa aromāts aizbaida visus niknos suņus, kurus var sastapt, guļot uz ielas. :D

*Un, jā trešais ir, laikam, tas ideālais variants. Kad tu tos abus, iepriekšminētos, skaisti apvieno. Bet tur tā robeža ir tik ļoti šaura. Daudz, daudz par šauru. Un, ja Tu baidies, ka netīšām, balansējot, iekrit­­īsi kādā pusē, tāpēc izvēlies vairāk turieties pie vienas no tām, tad atkal nav vēlamais rezultāts. Tad atkal būs viena no tām dzīvēm vairāk, kas, manurpāt, nedos vēlamo efektu. Tāpēc ir jāmācās balansēt, gandrīz tāpat kā to dara tie cilvēciņi cirkū. Tie ir tik ļoti satrenējušies, ka kritienus lielajās uzstāšanās reizēs neredzam. Mūsu dzīvēs laikam tās uzstāšanās ir tad, kad viena puse Tevi ļoti grib ieraut pie sevis. Un tad jākoncentrējas uz vel lielāku balansu. 

Tātad, šajā brīdī pārvērtējot savus principus, mēs noteikti varam atrast kādu čupiņu, kas pieder tikai un vienīgi pie 1. vai 2. dzīves stila. Un es, Diāna Laķe, tieši šajā brīdī lūdzu jums to laust! Nu, vismaz pārvērtēt. Ta kā to izdarīju es. Vakar es sapratu, ka nav ko baidīties un liegties. Vienkārši ļaujies dzīvei. Visam, ko Tev tā dod. Un, jo vairāk, tās dullās lietas, kuras Tev principu sarakstā ievietotas pie ''nekadnekadnekad'',jo labk. Un, ja Tu to 'nekad' tā drosmīgi pārvarēsi, tad, es tev varu apgalvot, vēderā sajutīsi tādu patīkamu tirpoņu un neaprakstāmi lielisku adreanalīna devu. Nu, tādu, ka tu nevari zināt, kas notiks. Un tu nedomā- a, ja nu būs tā, ja nu notiks tas? Jo tu NEKAD NEVARI ZINAT, KAS NOTIKS. tu vari būt mierīga un pareiza, nedarīt sliktas un aizliegt visu sev, un vienkārši ņemt un nomirt ātrāk, nekā tas kurš būs dzīvi dulli ar skudriņām vēderā pavadījis un jutis sevī piepildījumu. Padomā par to. :)

Ajjj, ja vien jūs zinātu, kur es ieguvu savu adrenalīnu.. hohoho :)

čau!

Dzīvu dzīvi, dzīvojot. :)

Visa lielā Dzīve slēpjas ikdienā. tāpēc dzīvosim dzīvi dzīvīgāk, lai būtu lielāks dzīvotprieks. :) 

Un tie, kas domā, ka rīta možums slēpjas kafijā, laikam nekad nav klausījušies mūziku.

 

Atrodi stabilitāti un nost­ājies.

Stabilitāte.
  Kas tas tāds?
  Manuprāt, viena no galvenajām lietām pēc kā cilvēks nepārtraukti tiecas. Tiecās, lai to justu un ar to patstāvīgi dzīvotu, lai ar to stabili dzīvotu un izjustu stabilitāti.Bet, ja jau stabilitāte ir kas tāds uz ko vienmēr var paļauties, tavs balsts, tad kāpēc pēc tās ir jātiecās, vai tad tiekšanās nav jaunu lietu izmēģināšana, veco izmešana? Kas nu nemaz nav stabilas, kas nav balsti. Kārtējā vienkāršā lieta, kurā redzu pilnīgu absurdu. Un muļķīgākais ir  tas, ka neviens to un daudzas citas lietas nevar izskaidrot un negrib. Tā tas vienkārsi ir pieņemts un viss. Tad priekš kam vispār kaut ko pieņemt par pareizu un visiem to mācīt, ja tas nemaz nav pareizi? Un ko vispār nozīmē vārds ''pareizi''? Bet par to šoreiz nav stāsts.
Tik ļoti man šis vārds sasaucas ar vārdu- harmonija. Skaisti skan- harmonija. Dzirdot šo vārdu uz brīdi rodas tāda miera sajūta. Stabila miera sajūta, kas ātri pagaist, tiklīdz vārds beidzas. Un tāpat jau ar to stabilitāti. Kā tā drīkst pazust? Kā tā drīkst atļauties pazust? Tas jēdziens nozīmē to , ka tas nekur nebeidzas, nepaliek, un visu laiku ir ar Tevi. Bet še tev, ņem un ik pa laikam pazūd. Un tad atkal jātiecas. Un jātiecas. Un kad Tev pašam jau sāk šķist- jā, beidzot ir tas morālais balsts, stabilitāti, viss baigi forši, visas lietas harmonijā. Un tad tas Atkal notiek. Vienkārši, brutāli pazūd Tas balsta radītājs. Katram jau tas var būt cits. Man tie ir draugi. Un kad reiz iet vislabāk un tu domā, ka tagad kādu laku mierīgi padzīvošu, kad nešķirsies, kad viss būs harmoniski, Tev atkal visu sagriež kājām gaisā, atņem stabilitāti un, galvenais, uzticību , un atstāj likteņā varā- gribi meklē to atkal, gribi nemeklē. Kaut gan gan maz ir runa par gribēšanu, bet laika robežās spēšanu.
   To visu rakstu, jo pēdējā laikā sanāk aizdomāties par to gaistošo stabilitāti. Ta kā sirdsritms- augšā, lejā, augšā, lejā. Un tā visu laiku. Bet nevienam jau negribas lai, viņa būtu lejā. Arī man. Bet manā gadījumā tā ritma līnija paceļas ļoti reti un uz īsu brīdi. Vismaz tā es to jūtu. Tāpēc gribēju uzrakstīt rakstu, kur pārdomāt šo lietu. Un padalīties domās. Es domāju un domāju, kā, lai to stabilitāti notur. Ja tā man ir atkarīga no man apkārtesošajiem cilvēkiem, tad to stabili noturēt ir gandrīz neiespējami, jo tie ir cilvēki ar savām dzīvēm, savām domām un saviem viedokļiem. Tad kāpēc es viņiem uzlieku to nastu vai tieši otrādi- pagodinājumu reāli  vadīt manu dzīvi, manas domas un garastāvokli? Tāpēc nolēmu, ka stabilitāte jāmeklē sevī, nevis citos! Iekšēji jāpieķeras sev un cieši jāturās, jo sev jau tu nevari pazust un nevari sevi pamest vai apmelot. Sev tu esi un esi. Un sev uzticies. Un, ja jau tu sev nekad nepazūdi un no sevis aizmukt nu nekādi arī nevari, tad jau tā ir īstā stabilitātes atslēga. Tas ko mēs visi dzenamies meklēt citur un citos, nemeklējot sevī. Bet es nolēmu pameklēt. Sākšu ar rītdienu, kā saka- rīts gudrāks par vakaru.
   Un vel. Man jautāja kāpēc es rakstu blogu. Nu ''tādu'' blogu, jo parasti citi raksta savādāk. Un tad es atbildēju- tāpēc, ka šajā blogā varu rakstīt visu ko vēlos. Kā vēlos. Es neuztraucos par to, ka ļoti daudz cilvēki nesaprot manu blogu, negrib saprast un tādā garā. Tie ir cilvēki, kas vienreiz ienāk, palasa, nepatikā izslēdz ārā un vairāk te nekad neatgriežas. Bet tas jau tas labākais, jo tad paliek tikai cilvēki, kas ar prieku, interesi lasa. Man nevajag, lai man te būtu nenormāla statistika vai kaut kas tik pat nenozīmīgs, kas, manuprāt, muļķīgā kārtā, tik daudziem jauniešiem ir noteicošais par ko rakstīt. Nju, vienvārdsakot, negaidu, ka visi saparatīs un uztvers manas bloga domas, jo galu galā, man pašai tik daudz jautājuma zīmes un neizprotamas lietas.
Atrodiet stabilitati. Nostājieties.

Muļķis muļķa acīs

Pielāgošanās.
     Nekādi nevaru saprast vai mūsdienu pasaulē tas ir vienīgais izdzīvošanas un autoritātes iegūšanas veids vai arī pilnīgs, absolūts seklums un sava viedokļa mainīšana vai noklusēšana. Visu mūžu to esmu vairāk uzskatījusi par to otro. Ar pavērtu muti vēroju tos cilvēkus. Ar vienu kompāniju viņš ir tāds, ar otru pilnīgi cits un ar trešo vienkārši nevar pateikt, ka tas ir tas pats cilvēks.
   Kāpēc cilvēki tā dara? Cilvēki apgalvo, ka viņi ir ļoti pašpārliecināti un ar stirpru savu viedokli, tad kāpēc viņi to noklusē, kad kāds, kam viņi grib paspīdēt un iepatikties to cenšas apstrīdēt un tie cilvēki vienkārši muļķīgi smaida un izpatīk, aizmirstot par to savu viedokli, kuru citam pirms piecām minūtēm tik ļoti sludināja.  
   Kāpēc cilvēki baidās rādīt savu nostāju? Kāpēc tik liekulīgi pakļaujas, kāda labuma vai aplamas atzinības dēļ? Pārāk bieži cilvēki domā, ka patiks otram, ja viņš būs pēc iespējas savādāks, kā viņš patiesībā ir.Jo kāpēc, lai kādam patiktu viņa viedoklis. Absurdi. Tāpēc arī gļēvi klusē par savu viedokli un izdomā jaunu, skaistāku un piemērotāku katram cilvēkam, kam viņš to rāda. Tas ir tik nožēlojami manās acīs.

   Uzreiz nāk prātā piemērs no savas pieredzes. Man ļoti patika kāds puisis. Nav svarīgi kāds, bet svarīgi ir tas, ka mums galīgi nesakrita filmu gaumes. Manuprāt, sīkums. Mana draudzene man saka- ''Nu vismaz attiecību sākumā pietēlo, ka Tev patīk un interesē tās filmas, kas viņam''. Tas varbūt izklausās pēc sīkuma, bet, ja tā padomā, tad tas jau arī ir lielākais iemesls kāpēc izjūk tik nenormāli daudz attiec­­ības. Tāpēc, ka attiecību sākumā, lai viss būtu ļoti, ļoti skaisti, tu tam cilvēkam saki visu ko viņš vēlas dzirdēt, pielāgojies, kaut vai pats patiesībā to nedomā. Pēc laika nokrīt rozā brilles un sākas ikdiena. Un tad arī atklājas, ka jums ir galīgi nesaderīgas intereses, pilnīgi dažādi uzskati par lietām, jo vairs jau nav interesanti izlikties un pielāgoties. Vienkārši parādās patiesā daba, jo nav nevienam jāizrādās. Bet, ja jau sākumā viņi viens par otru zin visu patiesībā. Viedokli, intereses, tad arī saprot vai tiešām ar to cilvēku vēlas būt kopā un kopā varētu būt interesanti, vai tieši pretēji- labāk nē. Un jebkurā gadījumā Tu esi ieguvējs.

   Varbūt šo visu lasot jūs padomājat- jā, šitā jau baigā mācītāja, gan jau pati arī tā dara. Bet tur jau tā lieta. Par visu šo man tik nesen nāca apskaidrība. Es visu laiku nevarēju saprast kāpēc ar tik daudziem cilvēkiem man pajūk kontakts, kāpēc man nepatīk tik daudz cilvēku, kāpēc es nepatīku tik daudziem? Tāpēc, ka es saku ko domāju. Kaut vai izskatos pēc muļķes tā cilvēka acīs, kaut gan tie īstie muļķi jau ir tie, kas nesaka, ko domā.Es labāk izskatos pēc muļķes muļķa acīs, nevis pēc muļķes gudrā acīs. Bet to cilvēki ir kaut kā aizmirsuši. Galīgi jocīgi.
    Ja tā paskatās no malas, kuras meitenītes ir tās ''populārākās''? Protams tās, kuras savos 13 gados jau ir pabijušas vairāk kā 3 attiecībās ar puisi, tās kuras ''tik ahujenna mīl savas bitčēēz :* ;* ;* '' nju, tās kuras ir it kā draugi visiem, bet tajā pašā laikā tā pa īstam viņas nav draugs nevienam, jo viņas saka to kas jāsaka, nevis ko patiesībā domā. Kaut gan nav īsti zināms ko tādas dom­ā­. Un skumjākais ir tas, ka ne jau tikai 13 gadīgas meitenītes tā dara. Tā dara visa vecuma cilvēki, lai tikai aizsniegtos pēc tikai viņiem zināmas iedomātas slavas, atzinības. Tā skumji, manuprāt.

   Un, jā. visu šo rakstīju tāpēc, ka mani tas ļoti, ļoti kaitina. Tāpēc, ka es eju, atsitos, ļoti daudz aplaužos, sastrīdos, bet eju daru un saku, pārdzīvoju, tieku pāri un atkal daru. Ir cilvēki, kas to saprot, bet lielākā daļa jau nē. Ir taču vieglāk pielāgoties, nevis izsisties. Un ar visu šo dusmu izkratīšanas ierakstu gribu jums,  cilvēkiem, par kuriem iespējams ir šis raksts, novēlēt IZSISTIES NEVIS PIELāGOTIES! Esi personība, nevis kārtējā kopija.

Prāta pavasaris

Sveiciens pavasarī!
   Jā, man jau ir pavasaris, kaut ārā vel sniegs ir atliku likām. Bet prātā pilnīgs pavasaris. Sirdī arī.Un domās, protams. :)
šodien pamanīju plauktā galīgi aizmirstu guļam savu apņemšanās lapu. Vai tiešām to cilvēki un  tai skatā arī es, raksta to tikai tāpēc, ka jāraksta, tikai tāpēc, ka tic to izdarīt tikai uz mazu mirkl­­­īti, kad apkārt tas ir aktuāli? Un tajā pa­šā laikā apkārt ir tik daudz apņēmīgu cilvēku, kam šīs lapas vai veselas klades rakstīšana  bija pavisam īsta, nu tāda, ko pēc tam arī darīs un dara visu gadu. Es arī tā gribu. Un es tā varu! Un laikam tā arī būs jādara. Nevis laikam, bet Jādara!
   Apņemšanos lapas pats pirmais punkts, ar lieliem burtiem ir- atmest nju, jūs jau paši zinat to smirdīgo vēzīšbarošanas lietu. Tur vajadzēs Lielo spēko. Bet man jaunai, mundrai, kas tur ko izdarīt. čiks un viss. Cerams. Bet ar pareizu apņemšanos un motivāciju to notiekti izdarīšu. Un paralēli ikdienā domāšu arī par pārējām apņemšanām, kuras visas nemaz nav tik taustāmas. bet tās jau tās labākās. :)
   Bet jaunā dzīve dikti jūtama un dikti jauka. Vairs nevaru sūdzēties par  pilnīgi tukšām un iespaidu seklām dienām, bet tagad varētu čīkstēt, ka nav pat laika sakārtot savu istabu, jo visu laiku esmu kaut kādā kustībā, starp jauniem cilvēkiem un miljoniem iespaidu un smaidu un piedzīvojumu, un protams pārdzīvojumu. Bet par garlaicību, paldies Dievam, sūdzēties nevar vispār. Un tas , manuprāt pats galvenais. :) Jaunībā ir jāaizliedz garlaicības esamība. Kad būsim veci, varēsim ļauties mūžīgajai garlaicībai. Kamēr jauni- tikmēr skriesim un darīsim. Kad tad vel, ja ne tagad? :)
   Manas šī mēneša galvenās atziņas- NEpieņem pārsteidzīgus lēmumus, tikai tāpēc, ka Tev likās, ka tā būs labāk,  aizej uz vietu, iestādi no kuras Tev iespējams bail un  kur tu iespējams nekad nebiji domājis iesaistīties, tici man, varbūt tas ir tieši tas, kas Tev vajadzīgs. Un trešā lieta- ja Tu 4. februārī -grādos un putenī gribi piesaistīt pavasari uzvelkot vasaras kedas un visu  vakaru līdz pat naktij staigājot pa āru, tad Tev vienīgais, kas beigās sanāks būs- totāla saaukstēšanās. Gluži kā man tagad. Pa logu ārā tas pavasris nav tik dzīvs kā īsts, kā manās domās, tāpēc necentīšos viņu apmānīt velkot kedas, jo viņš neuzķersies. :)
   Un noslēgumā gribētu, lai jūs, ja jums ir, izvelkat savas janvāra apņemšanās lapas, pārlasāt tās un mēģiniet tās realizēt, jo janvārī ne velti tās rakstījāt!. :)

''ai nu lai. tādas zālītes, ka ej tu nost''

Tādas zālītes ar steigu man jāiegādājas. Taču tik skaisti un viegli būtu. Nāk kādi pārdzīvojumi, problēmas un tad pie zāļu skapīša klāt un iedzer vienu ''ai nu lai''.
Arī tagad iedzeršu. profilaksei. Savādāk jau tā negodīgi sanāk. Sēžu, pārdzīvoju, bet tas otrs vai kāds cits, pat neiedomājas un laimīgi dzīvo. Es arī varu. Varēšu noteikti. Tikai jābūt modrai, lai paspētu. Lai tās zālītes neatcerētos par vēlu. Kad spilveni jau pieraudāti, tik daudzi labie brīži jau palaisti garām, kas neka vairs neatgriezīsies.
Vel šodien biju gatava paņemt jauko draudzeni sniegalāpstu un vilkt ar to cilvēkam, kas man tik daudz darījis pāri. Smieklīgākais, vai tieši otrādi, smieklīga jau tur nekā nav, bet viss ko viņš man darījis bija aiz liela pārpratuma, kuru izveidoja cilvēki uz kuriem mūsu lietas pat neattiecas, bet tas jau tikai cilvēka dabā. Bāzt savu degunu kur nevajag. Un tad jau var arī atrauties pa to savu degunu, kā lapsa kūmiņš Kaupera dziesmā. Bet var jau būt, piemēram, ka rīt šie kūmiņi pārstās muļķi dzīt un kļūs par svētajiem. Nesmīdiniet mani. Bet šoreiz pa degunu ''atrāvos'' smagi pati. Bet tik pārsteidzoši daudz no tā ieguvu. Ar sniegalāpstu vairāk netaisos uz nevienu tēmēt, bet arī laist zem sava siltā kažoka tuvākajā laikā nevienu netaisos. Pati kārtīgi sasildīšos un tad arī ar savu siltumu padalīšos. Bet tagad nē, ļoti nosalu.
Tik jocīgi skatīties uz cilvēkiem caur savādākām acīm. Caur objektīvākām un sevis cienošākām. Ceru, ka nepazaudēšu šīs ''acis''.
Un jā, ļauj, lai ar Tevi notiek visjocīgākās lietas. Nju, tādas pilnīgi neaptveramas. Un neaizbaidi tās, noslēdzoties sevī. Mana jocīgā lieta atnāca un neapzinoties man daudz parādīja.
Un tagad visi marš uz veikalu pēc ''ai nu, lai'' zālītēm. :)

Dear Tequila:We had a deal.You were supposed to make me sexier,smarter and a better dancer.But I saw the video..I think we need to talk.

Jauns

Nu, ko, atkal esmu atpakaļ šajā vietā, jo sen jau bija vēlme pierakstīs visu, kas notiek, jo nedrīkst tādus notikumus tā vienkārši aizmirst. kā arī nedrīkst aizmirst savas ap­ņemšanās un visādas domas, kas vēlāk var noderēt un pat mainīt dzīvi.

šeit būtu jāraksta kā man iet, un tagad aktuālākais- uzskaitīt ko darīju jaunajā gadā, kur esmu bijusi, ar ko un ko darījusi, bet tas nav tik interesanti. interesanti ir tas ko morāli esmu guvusi no pēdējājiem mēnešiem, jo pati jūtu, ka neesmu vairs tas cilvēks kādu pierada redzēt draugi,paziņas. kaut gan nav arī jēga uzskaitīt kādas labās un sliktās ­­īpašības esmu ieguvusi, labāk tās pa­šiem piedzīvot, vai tieši otrādi- nekad nepiedzīvot.

jo beidzot es sāku dzīvot nevis tā kā to vēlas citi no manis, bet tā kā vēlos beidzot es  tā ir tāda laba sajūta.. kādreiz man šķita, ka labā­kā sajūta ir tā, ka mani draugi, paziņas jūtas labi, pati sevi atstājot novārtā, jo kāda starpība kā es jūtos, galvenais, lai viņiem labi, kaut vai viņi to bieži nenovērtēja, jo jau pie tā pierada. bet tagad sākās cits laiks. lieliski, ja sanāk apvienot, ka jūtos labi un jūtas labi draugi, bet ja nesanāk, tad darīšu visu, lai justos labi pati. manuprāt, tas ir veselīgs egoisms ko novēlu katram, lai nebūtu ne miņas no tādām lietām kā pārāk zeme pašcieņa un vel visādas dzīvi bojājošas lietas. mēģināšu šo sajūtu (veselīgo egoismu) saglabāt cik vien ilgi iespējams, jo tas man bija ļoti pietrūcis.

vel es ļoti gribētu iemācīties nekaunību un bezrūp­ību. nekad neesmu sev ļāvusi šādas īpašības. tiešām nekad. vairs nebūšu mazais, mīļais Dincītis. AIZMIRSTI. :*

un, jā, Jaunajā gadā man gāja lieliski. tiešām.  un kā gāja Tev?

novēlu Tev tev arī atļauties daudz, nedomājot ko par tevi padomās citi, jo viņi jau tāpat domās ko gribēs. 

Diāna

tā es nedaudz paballējos Ragaciemā. es- kriesajā malā.