pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Pārmaiņas- bieds un glābiņš
Par pārmaiņām.
Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un domājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti nē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.
Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un domājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti nē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.
otrdiena, 2011. gada 22. marts
sestdiena, 2011. gada 5. marts
Egoisma pakalns
Labdien!
Egosima pakalns. Nevis kalngals.
Pavisam kopā 7 dienas. 1. diena- ieraugi, sāc priecāties, apbrīno, sāc starot. 2. diena- viss tas pats, kas pirmajā, tikai vel stiprāk, pie tam, pienāk klāt vel mazdrusciņ pieķēršanās. 3. diena- vel neatgriezies ikdienā, bet staigā nedaudz augstāk nekā parasti un nedaudz zemāk nekā pirmās dienas. Iekrampējies viņā aizvien stiprāk. 4. diena- atpūtas dienas. Viens no otra atpūšaties, sasodīti ilgojaties un to vien darāt, kā atsaucat katrs atmiņā jaukos brīžus. Kaut gan zemei jau esat diezgan tuvu. 5. diena- nedaudz smagās kājas skar vēso, īsto zemi. Sāc sajust, ka joki vairs nav tik smieklīgi, saule nav tik spoža un vispār taureņu laiks ir paspējis beigties. Pa kuru laiku? 6. diena- sevis iztaujāšanas un nosodīšanas diena. Mēģini piekto dienu attaisnot ar to, ka pašam nav garīgais, tāpēc nevajag tagad kaut ko pārsteidzīgi domāt par to lielisko cilvēku. bet... kaut kā tik un tā pie viņa vairs rautin neraujies.. Kāpēc? Un izjautājot, ieklausoties sevī, jūties noguris, nomākts un diezgan izsmelts. Kur pazuda laime un prieks, kur uzradās dusmas? Kāpēc sāc izjust neapzinātu nepatiku, pārāk stipru, lai tas būtu dēļ kāda nenozīmīga strīdiņa. Kaut kas daudz dziļāks. Kur tas uzradās? 7. diena. Un tas arī viss. Viss ir beidzies. Viss ir nolemts pilnīgām beigām ,ja kaut kas steidzīgi un efektīvi netiks mainīts. Kur pazuda abpusējais apbrīns, neizsmeļamā cieņa? Kāpēc palika tikai nožēlojams pieradums? Kļuvām par pāssaprotamu, vairāk neaizraujošu lietu. Un tāpēc man gribas visu beigt. Meklēt nākošo apbrīnas objektu un kurš apbrīnos mani.
Jo cilvēks, vismaz es noteikti, nespēju dzīvot bez tā, ka es sajūtu cieņu, ko man dāvā, bez tā, ka es tam cilvēkam esmu kaur kas īpašs. Kaut kas īpašāks kaut kādā ziņā nekā citi, un to pašu vēlos arī izjust pret kādu, ne tikai saņemt to. Bet kāpēc tas ir tik īsu laiku manā gadījumā?
šī bija man tik ierastu attiecību miniatūra. Nav svarīgi vai tās ir attiecības ar puisi, jaunu draudzeni vai atjaunotām attiecībām ar kādu sen aizmirstu cilvēku.šodien, atskatoties un apdomājot, visas lielās sāpes sakni! Vai kaut vienā dienā no šīm septiņām, es pievērsu laiku sev? Vai kaut vienu dienu es atvēlēju laiku citiem sev tuviem cilvēkiem? Es padomāju kā es jūtos, ko ES gribētu darīt? Kaut kur bija ESESESES? Nē! Visās šajās attiecībās es pazaudēju sevi. Es pārtraucu dzīvot savu dzīvi. Es dzīvoju tā otra cilvēka dzīvi. Un pēc četrām dienām man tas vairs nav vajadzīgs. Es to visu esmu izsmēlusi un to īpašo noslēpumiņu par cilvēku atkodusi, kas ir tik svarīgs attiecībās. Un viss tikai tāpēc, ka pārtraucu dzīvot savu dzīvi, domāt savas domas,ziedojoties tam otram, kurš, turpretim, māk sabalansēt savu dzīvi un attiecības ar citiem, tāpēc arī tas viss tik ātri neizsīkst.Bet es nemāku. Jo manī nav ne kripatas egoisma.
Kas tas tāds vispār ir? Man pat ir bijis reāli bail no tā vārda, jo tas skan tik ļauni un nepareizi. Kaut gan īstenība, saprāta robežās, tā ir attiecību laimes formula! Nu ir!! Tik daudz, ka Tu neaizmirsti par savu dzīvi. Ka visa Tava dzīve nesastāv no svešu problēmu risināšanas,atstājot novārtā savējās, kā nesvarīgākas.
Egoisms, manuprāt, ir tāda ķecerīga lieta, Ja esi iesācējs, tad nevar nemaz sākt ar mazumiņu, Nju, akūtiem egoisma trūkuma cietējiem tas mazumiņš nesniegs vēlamo efektu. Ja esi nolēmis kļūt par veselīgo egoistu, tad jāmetās tajā iekšā līdz matu galiņiem. Varbūt sākumā nedaudz pārdozēsi. Tas tāpat kā ar konfektēm, kad nevari apstāties tās ēst. Bet tas ir tikai dabiski. Bet, ja Tev būs īsti, saprotoši draugi, tad viņi sapratīs un pacietīs Tevi brīžos, kad nedaudz pārdozēsi ar egoismu. Bet būs jau arī jāiemācās viņš veselīgās devās. Bet sākumā ne. Sākumā izbaudīsi tā augļus. Un kad būsi sajutis īstos egoisma kalngala augļus, varēsi nokāpt līdz egoisma pakalniņam. Un, laikam, būt patiesi laimīgs. Galveinais neuzdāvināt visu savu dzīvi vienam cilvēkam, pat ja tev ar to cilvēku ir tik lieliskas attiecības. Tava dzīve ir Tava dzīve. Neatdod to. Apkārt taču ir tik daudz cilvēku ar kuriem dalīties. Pa bišķiņam, protams.
Nu, ko. Tagad atleik tikai rāpties tur augšā un tad jau redzēšu, kas notiks. Bet viss jau, kas notiek, notiek uz labu. Nav ko baidīties. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)