Skaisti tā.
Tik ilgi tika gaidīta un domās lolota, pat sapņos sapņota un beigās sagaidīta. Tieši tāda un ne citāda.
Mana vasara sākās ar pilnīgu mieru. Tādu mieru, ko gūst no pilnīgi nekā nedarīšanas, ja neskaita tās pāris lietas, kas ir pilnīgi nepieciešamas izdzīvošanai un ne kustību vairāk, jo pēc gara, auksta mācību gada tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Nedēļu. Ne vairāk, citādi tas jau paliek galīgi neveselīgi un tikai atņem spēkus.
Līdz Jāņiem izbaudīju visai laisku laiku. Ar ballītēm un ar jūru,un riteni. Un smiekiem,kas ir visa pamatā. Jāņi tika atzīmēti mierīgā gaisotnē pie ugunskura ar ģitāru un jauniegūtiem draugiem no citas valsts. Patika. Patika tas ikgadējais nedaudz drēgnais rīts, sagaidot sauli pie apvāršņa. Un tad ir tāda neizskaidrojama , maģiska sajūta, kad redzi, kā tā paceļās. Pa centimetram tik uzaugšu.
Tālāk turpinājās dienas no viena pasākuma otrā nemaz neievelkot elpu. Attapos tikai tad, kad gulēju slimnīcā ar laustu degunu, jo gaidot saulrietu, draudznei paslīdēja gava. Tās pāris dienas slimnīcā bija vajadzīgas, lai nedaudz izgulētos un padomātu, kas vel nav paspēts vasarā un, kas obligāti vēl jāizdara, jāredz.
Iznākot no slimnīcas ar saoperētu degunu tieši ikgadējo zvejnieksvētku dienā, sabēdājos, jo tie svētki jau kļuvuši kā tradīcija. Domāju, jau, ka šis gads būs jāizlaiž. Bet pateicoties, mammas ķircināšanai, ka man taču neesot lauzstas kājas, tikai deguns, ka jābrauc ir. Un labi, ka tā, citādi nebūtu satikusi Viņu. Bet zinu, ka 'Tam tur augšā' jau tas viss bija izplānots.
Pēc zvejnīšiem bija 365 dienas gaidītais festivās, kas pārpildīja ar enerģiju, pozitīvismu un prieku, kas noderēs drūmajā ziemā. Festivālā man bija labākā kompānija kādu varētu iedomāties, kam arī bija liela nozīme tajā vai pasākums priekš mani izdosies. Un izdevās uz viesiem 110. Laime un prieks. Un, protams, gaidu nākošgadu ar vē labāku muzikālo programmu.
Pēc fetivāla vairs neskrienu uz lieliem sarīkojumiem un trakām ballītēm, bet gan izbaudu laiku pēc iespējas vairāk divatā. Kontrastam. Tas taču ir tik skaisti- iesēsties mašīnā un divatā ar skaļu mūziku traukties pa ceļu, jebkur, galvenais, ka kopā, vai mācīties taisīt sušī, vai iepazīties un visu dienu nosmiet kopā ar omi un, gavenais, kopā.
Svinēt. Svinēt, svinēt, svinēt to skaisto dzīvi. Un bučoties pie katras mājas, katra koka, katras ceļa bedres. Un Teikt labus vārdus. Un smaidīt. Un tad man vairāk neko nevajag. Ja nu vienīgi... kādu lielu, sulīgu un saldu arbūza šķēli, kamēr silts vējš pūš matos un saule ir pielējusi jūru galīgi oranžu. Tā kaut kā.
Ceru, ka atlikusī vasara būs tik pat un vēl labāka kā līdz šim. Pilna miera un mīļuma, un aizraujošu piedzīvojumu.
Vasaras sākumā rakstīju par mērķu lapiņu, kas jāuzraksta un jātur visu laiku savā priekšā, lai to izpildītu. un Ticiet vai nē, palikuši tikai trīs punktiņi ko izdarīt, no 15. Smalki, ne? Tas tiešām darbojas.
Tākā mana vasara ievilksies nedaudz ilgāk nekā citiem, jo nedaudz pakavēšos Francijas Dienvidos, lai kārtīgi sasildītos pirms ziemas, kas mani tik ļoti biedē, tad paspēšu izpildī arī tos 3 punktus un uzrakstīt vēl lērumu jaunu, lai viss ietu tikai uz augšu, līdz būs tik labi, ka mērķu vairs nebūs, kaut gan tas nav iespējams un nav interesanti arīdzen.
Izbaudiet silto laimi. :)
otrdiena, 2011. gada 9. augusts
pirmdiena, 2011. gada 27. jūnijs
Vasaras must do!
Ilgi gaidītā vasara jau kādu laiku kutina siltās pēdas ar saules stariem un izmērcē matus ar šķietami nebeidzamu, siltu lietu.Manuprāt, nav neviens cilvēks, kurš šo brīnišķīgo gadalaiku negaidītu. Katram ir kādas savas ieceras un vēlmes, un tradīcijas, kas pavisam obligāti ir jāizdara vasarā. Lai tur vai kas. Tas ir līdzīgi kā ar Jaunā gada apņemšanām.
Daži, kā piemēram es, tos uzraksta uz lapas, skaisti ierāme un noliek redzemākajā vietā. Tādā veidā es tos savus mērķus varu visu laiku redzēt un apzināti vai neapzināti domāt kā tos piepildīt. Un piepildīt. Citiem tās lietas ir tik ļoti ilgi gaidītas un gribētas cauri viesai ziemai, ka ne kur tās nav jāraksta, vienkārši jāatrod kāds ar ko to izdarīt un kad. Bet nedarīt nedrīkst.
Vasara priekš manis ir laiks, kurs ne mazākajā mērā nelīdzinā manai ikdienai. Vasarā vispar nav ikdienas. Tas ir laiks, kad tieku izrauta no dienām, no raizēm. Tikai eju, satieku, dari, svinu, baudu. Burvīgi. Un galvenais- tas viss bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Jocīgi paliek atminoties ziemu. To briesmīgo aukstumu, pelēcību un vienmuļļību. iu. Gribās jau tagad vasaras izjūtas saķert burciņā, lai ziemā pa bišķiņam varētu niekoties. Kā ar gurķiem. Tikai daudz, daudz labāk. Bet to nevar, tāpēc pa vasaru jākrāj aizraujoši notikumi, lai ziemā būtu daudz atmiņas un domas, kuras domāt, sēžot pie kamīna, vai -30 grādos gaidot autobusu, vai 6:30 no rīta pirms skolas, kad ir neiedomājami slikts garastāvoklis. Tieši tad atcerēties un pasmaidīt un turpināt gaidīt to, kas tagad tur ārā notiek. :) Nu, lūk, tāpēc jātaisa 'must do summer version' un jāpriecājas.
Manā sarakstā ir 15 pārdomāti punkti. Dažādi. Gan ar taustāmām lietām, gan ar ne tik. Bet kopīgs visām ir tas, ka tās veidos manu ziemu, atceroties par tām, un ne tikai ziemu, bet jaunības nokrāsu kopumā, tāpēc tas ir tik svarīgi. Un galvenais to visu darīt no sirds, lai tas tiešām iepriecina un aizrauj, jo tikai tad tām ir jēga.
Izbaudi.
Tiekamies pie jūras, ballītēs, koncertos, teātrī, festivālos, pļavā, dārzā, saldējuma mājiņā, mežā, pirtī, izstādēs. Vasarā!
Daži, kā piemēram es, tos uzraksta uz lapas, skaisti ierāme un noliek redzemākajā vietā. Tādā veidā es tos savus mērķus varu visu laiku redzēt un apzināti vai neapzināti domāt kā tos piepildīt. Un piepildīt. Citiem tās lietas ir tik ļoti ilgi gaidītas un gribētas cauri viesai ziemai, ka ne kur tās nav jāraksta, vienkārši jāatrod kāds ar ko to izdarīt un kad. Bet nedarīt nedrīkst.
Vasara priekš manis ir laiks, kurs ne mazākajā mērā nelīdzinā manai ikdienai. Vasarā vispar nav ikdienas. Tas ir laiks, kad tieku izrauta no dienām, no raizēm. Tikai eju, satieku, dari, svinu, baudu. Burvīgi. Un galvenais- tas viss bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Jocīgi paliek atminoties ziemu. To briesmīgo aukstumu, pelēcību un vienmuļļību. iu. Gribās jau tagad vasaras izjūtas saķert burciņā, lai ziemā pa bišķiņam varētu niekoties. Kā ar gurķiem. Tikai daudz, daudz labāk. Bet to nevar, tāpēc pa vasaru jākrāj aizraujoši notikumi, lai ziemā būtu daudz atmiņas un domas, kuras domāt, sēžot pie kamīna, vai -30 grādos gaidot autobusu, vai 6:30 no rīta pirms skolas, kad ir neiedomājami slikts garastāvoklis. Tieši tad atcerēties un pasmaidīt un turpināt gaidīt to, kas tagad tur ārā notiek. :) Nu, lūk, tāpēc jātaisa 'must do summer version' un jāpriecājas.
Manā sarakstā ir 15 pārdomāti punkti. Dažādi. Gan ar taustāmām lietām, gan ar ne tik. Bet kopīgs visām ir tas, ka tās veidos manu ziemu, atceroties par tām, un ne tikai ziemu, bet jaunības nokrāsu kopumā, tāpēc tas ir tik svarīgi. Un galvenais to visu darīt no sirds, lai tas tiešām iepriecina un aizrauj, jo tikai tad tām ir jēga.
Izbaudi.
Tiekamies pie jūras, ballītēs, koncertos, teātrī, festivālos, pļavā, dārzā, saldējuma mājiņā, mežā, pirtī, izstādēs. Vasarā!
svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis
Laimei jāskatās tieši acīs.
Cik sarežģīts, tik ļoti vienkāršs.
Tā jau saka, viss vienkāršais ir ģeniāls. Pati pārliecinājos.
Kā jau raksturīgi man, atkal spriedelēju par dzīves laimi un nelaimi. Un par to nogurumu. Un nevarēju saprast, kur ir problēma, kur tas rodas? Kāpēc rodas morālais nogurums tik jaunam un enerģijas pārpilnam cilvēkam?
Un tad es vienkārši, tajā pašā laikā ģeniāli, sapratu kāpēc un sapratu, kā to labot. Vismaz uz šo brīdi noteikti.
Vispār laimi man patīk salīdzināt ar sauleszaķi. Iztēlojies, cik tas jautri skraida pa sienām un dažbrīd žilbina acis. forši, ne? Bet īstenībā jau visi parastie priekšmeti, kas spēj atstarot var būt skaistie sauleszaķi, tie tikai jāpragriež tieši pretī saulei. Un tieši tāpat ir ar cilvēku. Ja vēlies būt laimīgs un enerģijas pilns kā sauleszaķis, vienkārši skaties tieši saulē, tieši laimē. Ja skatīsies kaut kur visu laiku malā vai apkārt, laimi un sauli neredzēsi un neatstarosi. ģeniāli vai ne? :) Viss, kas Tev šajā dzīvē ir jāidara, lai būtu laimīgs, ir jāpagriežās.
Daudzi cilvēki apgalvo, ka kāds cits atņēm viņam laimi, bet, manuprāt, tas nemaz nav iespējams, tās ir vienkārši atrunas sev. Padomā, Tu esi kādreiz noķēris un ielicis kabatā sauleszaķi, kas skraida pa sienu? Domāju, ka nē. Tāpat arī ar Tavu laimi. Būs cilvēki-riebekļi, kas visām varītēm mēģinās Tev ko sabojāt, vismaz Tu to tā redzēsi, bet tad Tev un man jāatcerās, ka Tavu laimi nevar neviens noķert, ja tā spīd. Vienkārši stāvi pretī saulei un Tu nekad nepazudīsi.
Vel svarīgi ir tas, lai neviens neiet priekšā spīdošajau saulei. Tas attiecas uz cilvēkiem ar kuriem esi ikdienā kopā, bet jūti, ka tas nesniedz Tev nekādu prieku un tieši pretēji- stājas priekšā tiem žilbinošajiem stariem. Ir tiešām grūti atvadīties no kāda cilvēka, ar kuru esi daudz pavadījis laiku un tik pat daudz piedzīvojis, bet ir jāattopas laicīgi, jo bieži vien šis cilvēks neļauj apžilbt no laimes spožuma. Tātad, šis cilvēks vai cilvēki, nevis nozog/atņem laimi, ko būtu viegli pamanīt, bet gan vienkārši uztaisa pamatīgi nogurumu un tumšu ēnu. Tas tiešām ir jāmaina.
Tver!! :)
Tā jau saka, viss vienkāršais ir ģeniāls. Pati pārliecinājos.
Kā jau raksturīgi man, atkal spriedelēju par dzīves laimi un nelaimi. Un par to nogurumu. Un nevarēju saprast, kur ir problēma, kur tas rodas? Kāpēc rodas morālais nogurums tik jaunam un enerģijas pārpilnam cilvēkam?
Un tad es vienkārši, tajā pašā laikā ģeniāli, sapratu kāpēc un sapratu, kā to labot. Vismaz uz šo brīdi noteikti.
Vispār laimi man patīk salīdzināt ar sauleszaķi. Iztēlojies, cik tas jautri skraida pa sienām un dažbrīd žilbina acis. forši, ne? Bet īstenībā jau visi parastie priekšmeti, kas spēj atstarot var būt skaistie sauleszaķi, tie tikai jāpragriež tieši pretī saulei. Un tieši tāpat ir ar cilvēku. Ja vēlies būt laimīgs un enerģijas pilns kā sauleszaķis, vienkārši skaties tieši saulē, tieši laimē. Ja skatīsies kaut kur visu laiku malā vai apkārt, laimi un sauli neredzēsi un neatstarosi. ģeniāli vai ne? :) Viss, kas Tev šajā dzīvē ir jāidara, lai būtu laimīgs, ir jāpagriežās.
Daudzi cilvēki apgalvo, ka kāds cits atņēm viņam laimi, bet, manuprāt, tas nemaz nav iespējams, tās ir vienkārši atrunas sev. Padomā, Tu esi kādreiz noķēris un ielicis kabatā sauleszaķi, kas skraida pa sienu? Domāju, ka nē. Tāpat arī ar Tavu laimi. Būs cilvēki-riebekļi, kas visām varītēm mēģinās Tev ko sabojāt, vismaz Tu to tā redzēsi, bet tad Tev un man jāatcerās, ka Tavu laimi nevar neviens noķert, ja tā spīd. Vienkārši stāvi pretī saulei un Tu nekad nepazudīsi.
Vel svarīgi ir tas, lai neviens neiet priekšā spīdošajau saulei. Tas attiecas uz cilvēkiem ar kuriem esi ikdienā kopā, bet jūti, ka tas nesniedz Tev nekādu prieku un tieši pretēji- stājas priekšā tiem žilbinošajiem stariem. Ir tiešām grūti atvadīties no kāda cilvēka, ar kuru esi daudz pavadījis laiku un tik pat daudz piedzīvojis, bet ir jāattopas laicīgi, jo bieži vien šis cilvēks neļauj apžilbt no laimes spožuma. Tātad, šis cilvēks vai cilvēki, nevis nozog/atņem laimi, ko būtu viegli pamanīt, bet gan vienkārši uztaisa pamatīgi nogurumu un tumšu ēnu. Tas tiešām ir jāmaina.
Tver!! :)
pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Pārmaiņas- bieds un glābiņš
Par pārmaiņām.
Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un domājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti nē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.
Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un domājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti nē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.
otrdiena, 2011. gada 22. marts
sestdiena, 2011. gada 5. marts
Egoisma pakalns
Labdien!
Egosima pakalns. Nevis kalngals.
Pavisam kopā 7 dienas. 1. diena- ieraugi, sāc priecāties, apbrīno, sāc starot. 2. diena- viss tas pats, kas pirmajā, tikai vel stiprāk, pie tam, pienāk klāt vel mazdrusciņ pieķēršanās. 3. diena- vel neatgriezies ikdienā, bet staigā nedaudz augstāk nekā parasti un nedaudz zemāk nekā pirmās dienas. Iekrampējies viņā aizvien stiprāk. 4. diena- atpūtas dienas. Viens no otra atpūšaties, sasodīti ilgojaties un to vien darāt, kā atsaucat katrs atmiņā jaukos brīžus. Kaut gan zemei jau esat diezgan tuvu. 5. diena- nedaudz smagās kājas skar vēso, īsto zemi. Sāc sajust, ka joki vairs nav tik smieklīgi, saule nav tik spoža un vispār taureņu laiks ir paspējis beigties. Pa kuru laiku? 6. diena- sevis iztaujāšanas un nosodīšanas diena. Mēģini piekto dienu attaisnot ar to, ka pašam nav garīgais, tāpēc nevajag tagad kaut ko pārsteidzīgi domāt par to lielisko cilvēku. bet... kaut kā tik un tā pie viņa vairs rautin neraujies.. Kāpēc? Un izjautājot, ieklausoties sevī, jūties noguris, nomākts un diezgan izsmelts. Kur pazuda laime un prieks, kur uzradās dusmas? Kāpēc sāc izjust neapzinātu nepatiku, pārāk stipru, lai tas būtu dēļ kāda nenozīmīga strīdiņa. Kaut kas daudz dziļāks. Kur tas uzradās? 7. diena. Un tas arī viss. Viss ir beidzies. Viss ir nolemts pilnīgām beigām ,ja kaut kas steidzīgi un efektīvi netiks mainīts. Kur pazuda abpusējais apbrīns, neizsmeļamā cieņa? Kāpēc palika tikai nožēlojams pieradums? Kļuvām par pāssaprotamu, vairāk neaizraujošu lietu. Un tāpēc man gribas visu beigt. Meklēt nākošo apbrīnas objektu un kurš apbrīnos mani.
Jo cilvēks, vismaz es noteikti, nespēju dzīvot bez tā, ka es sajūtu cieņu, ko man dāvā, bez tā, ka es tam cilvēkam esmu kaur kas īpašs. Kaut kas īpašāks kaut kādā ziņā nekā citi, un to pašu vēlos arī izjust pret kādu, ne tikai saņemt to. Bet kāpēc tas ir tik īsu laiku manā gadījumā?
šī bija man tik ierastu attiecību miniatūra. Nav svarīgi vai tās ir attiecības ar puisi, jaunu draudzeni vai atjaunotām attiecībām ar kādu sen aizmirstu cilvēku.šodien, atskatoties un apdomājot, visas lielās sāpes sakni! Vai kaut vienā dienā no šīm septiņām, es pievērsu laiku sev? Vai kaut vienu dienu es atvēlēju laiku citiem sev tuviem cilvēkiem? Es padomāju kā es jūtos, ko ES gribētu darīt? Kaut kur bija ESESESES? Nē! Visās šajās attiecībās es pazaudēju sevi. Es pārtraucu dzīvot savu dzīvi. Es dzīvoju tā otra cilvēka dzīvi. Un pēc četrām dienām man tas vairs nav vajadzīgs. Es to visu esmu izsmēlusi un to īpašo noslēpumiņu par cilvēku atkodusi, kas ir tik svarīgs attiecībās. Un viss tikai tāpēc, ka pārtraucu dzīvot savu dzīvi, domāt savas domas,ziedojoties tam otram, kurš, turpretim, māk sabalansēt savu dzīvi un attiecības ar citiem, tāpēc arī tas viss tik ātri neizsīkst.Bet es nemāku. Jo manī nav ne kripatas egoisma.
Kas tas tāds vispār ir? Man pat ir bijis reāli bail no tā vārda, jo tas skan tik ļauni un nepareizi. Kaut gan īstenība, saprāta robežās, tā ir attiecību laimes formula! Nu ir!! Tik daudz, ka Tu neaizmirsti par savu dzīvi. Ka visa Tava dzīve nesastāv no svešu problēmu risināšanas,atstājot novārtā savējās, kā nesvarīgākas.
Egoisms, manuprāt, ir tāda ķecerīga lieta, Ja esi iesācējs, tad nevar nemaz sākt ar mazumiņu, Nju, akūtiem egoisma trūkuma cietējiem tas mazumiņš nesniegs vēlamo efektu. Ja esi nolēmis kļūt par veselīgo egoistu, tad jāmetās tajā iekšā līdz matu galiņiem. Varbūt sākumā nedaudz pārdozēsi. Tas tāpat kā ar konfektēm, kad nevari apstāties tās ēst. Bet tas ir tikai dabiski. Bet, ja Tev būs īsti, saprotoši draugi, tad viņi sapratīs un pacietīs Tevi brīžos, kad nedaudz pārdozēsi ar egoismu. Bet būs jau arī jāiemācās viņš veselīgās devās. Bet sākumā ne. Sākumā izbaudīsi tā augļus. Un kad būsi sajutis īstos egoisma kalngala augļus, varēsi nokāpt līdz egoisma pakalniņam. Un, laikam, būt patiesi laimīgs. Galveinais neuzdāvināt visu savu dzīvi vienam cilvēkam, pat ja tev ar to cilvēku ir tik lieliskas attiecības. Tava dzīve ir Tava dzīve. Neatdod to. Apkārt taču ir tik daudz cilvēku ar kuriem dalīties. Pa bišķiņam, protams.
Nu, ko. Tagad atleik tikai rāpties tur augšā un tad jau redzēšu, kas notiks. Bet viss jau, kas notiek, notiek uz labu. Nav ko baidīties. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)