Mana vasara

Skaisti tā.
Tik ilgi tika gaidīta un domās lolota, pat sapņos sapņota un beigās sagaidīta. Tieši t­āda un ne citāda.
Mana vasara sākās ar pilnīgu mieru. Tādu mieru, ko gūst no pilnīgi nekā nedarīšanas, ja neskaita tās pāris lietas, kas ir pilnīgi nepieciešamas izdzīvošanai un ne kustību vairāk, jo pēc gara, auksta mācību gada tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Nedēļu. Ne vairāk, citādi tas jau paliek galīgi neveselīgi un tikai atņem spēkus.
Līdz Jāņiem izbaudīju visai laisku laiku. Ar ballītēm un ar jūru,un riteni. Un smiekiem,kas ir visa pamatā. Jāņi tika atzīmēti mierīgā gaisotnē pie ugunskura ar ģitāru un jauniegūtiem draugiem no citas valsts. Patika. Patika tas ikgadējais nedaudz drēgnais rīts, sagaidot sauli pie apvāršņa. Un tad ir tāda neizskaidrojama , maģiska sajūta, kad redzi, kā tā paceļās. Pa centimetram tik uzaugšu.
Tālāk turpinājās dienas no viena pasākuma otrā nemaz neievelkot elpu. Attapos tikai tad, kad gulēju slimnīcā ar laustu degunu, jo gaidot saulrietu, draudznei paslīdēja gava. Tās pāris dienas slimnīcā bija vajadzīgas, lai nedaudz izgulētos un padomātu, kas vel nav paspēts vasarā un, kas obligāti vēl jāizdara, jāredz.
Iznākot no slimnīcas ar saoperētu degunu tieši ikgadējo zvejnieksvētku dienā, sabēdājos, jo tie svētki jau kļuvuši kā tradīcija. Domāju, jau, ka šis gads būs jāizlaiž. Bet pateicoties, mammas ķircināšanai, ka man taču neesot lauzstas kājas, tikai deguns, ka jābrauc ir. Un labi, ka tā, citādi nebūtu satikusi Viņu. Bet zinu, ka 'Tam tur augšā' jau tas viss bija izplānots.
Pēc zvejnīšiem bija 365 dienas gaidītais festivās, kas pārpildīja ar enerģiju, pozitīvismu un prieku, kas noderēs drūmajā ziemā. Festivālā man bija labākā kompānija kādu varētu iedomāties, kam arī bija liela nozīme tajā vai pasākums priekš mani izdosies. Un izdevās uz viesiem 110. Laime un prieks. Un, protams, gaidu nākošgadu ar vē labāku muzikālo programmu.
Pēc fetivāla vairs neskrienu uz lieliem sarīkojumiem un trakām ballītēm, bet gan izbaudu laiku pēc iespējas vairāk divatā. Kontrastam. Tas taču ir tik skaisti- iesēsties mašīnā un divatā ar skaļu mūziku traukties pa ceļu, jebkur, galvenais, ka kopā, vai mācīties taisīt sušī, vai iepazīties un visu dienu nosmiet kopā ar omi un, gavenais, kop­ā.
Svinēt. Svinēt, svinēt, svinēt to skaisto dzīvi. Un bučoties pie katras mājas, katra koka, katras ceļa bedres. Un Teikt labus vārdus. Un smaidīt. Un tad man vairāk neko nevajag. Ja nu vienīgi... kādu lielu, sulīgu un saldu arbūza šķēli, kamēr silts vējš pūš matos un saule ir pielējusi jūru galīgi oranžu. Tā kaut kā.
Ceru, ka atlikusī vasara būs tik pat un vēl labāka kā līdz šim. Pilna miera un mīļuma, un aizraujošu piedzīvojumu.
Vasaras sākumā rakstīju par mērķu lapiņu, kas jāuzraksta un jātur visu laiku savā priekšā, lai to izpildītu. un Ticiet vai nē, palikuši tikai trīs punktiņi ko izdarīt, no 15. Smalki, ne? Tas tiešām darbojas.
Tākā mana vasara ievilksies nedaudz ilgāk nekā citiem, jo nedaudz pakavēšos Francijas Dienvidos, lai kārtīgi sasildītos pirms ziemas, kas mani tik ļoti biedē, tad paspēšu izpildī arī tos 3 punktus un uzrakstīt v­­­ēl lērumu jaunu, lai viss ietu tikai uz augšu, līdz būs tik labi, ka mērķu vairs nebūs, kaut gan tas nav iespējams un nav interesanti arīdzen.
Izbaudiet silto laimi. :)