Egosima pakalns. Nevis kalngals.
Pavisam kopā 7 dienas. 1. diena- ieraugi, sāc priecāties, apbrīno, sāc starot. 2. diena- viss tas pats, kas pirmajā, tikai vel stiprāk, pie tam, pienāk klāt vel mazdrusciņ pieķēršanās. 3. diena- vel neatgriezies ikdienā, bet staigā nedaudz augstāk nekā parasti un nedaudz zemāk nekā pirmās dienas. Iekrampējies viņā aizvien stiprāk. 4. diena- atpūtas dienas. Viens no otra atpūšaties, sasodīti ilgojaties un to vien darāt, kā atsaucat katrs atmiņā jaukos brīžus. Kaut gan zemei jau esat diezgan tuvu. 5. diena- nedaudz smagās kājas skar vēso, īsto zemi. Sāc sajust, ka joki vairs nav tik smieklīgi, saule nav tik spoža un vispār taureņu laiks ir paspējis beigties. Pa kuru laiku? 6. diena- sevis iztaujāšanas un nosodīšanas diena. Mēģini piekto dienu attaisnot ar to, ka pašam nav garīgais, tāpēc nevajag tagad kaut ko pārsteidzīgi domāt par to lielisko cilvēku. bet... kaut kā tik un tā pie viņa vairs rautin neraujies.. Kāpēc? Un izjautājot, ieklausoties sevī, jūties noguris, nomākts un diezgan izsmelts. Kur pazuda laime un prieks, kur uzradās dusmas? Kāpēc sāc izjust neapzinātu nepatiku, pārāk stipru, lai tas būtu dēļ kāda nenozīmīga strīdiņa. Kaut kas daudz dziļāks. Kur tas uzradās? 7. diena. Un tas arī viss. Viss ir beidzies. Viss ir nolemts pilnīgām beigām ,ja kaut kas steidzīgi un efektīvi netiks mainīts. Kur pazuda abpusējais apbrīns, neizsmeļamā cieņa? Kāpēc palika tikai nožēlojams pieradums? Kļuvām par pāssaprotamu, vairāk neaizraujošu lietu. Un tāpēc man gribas visu beigt. Meklēt nākošo apbrīnas objektu un kurš apbrīnos mani.
Jo cilvēks, vismaz es noteikti, nespēju dzīvot bez tā, ka es sajūtu cieņu, ko man dāvā, bez tā, ka es tam cilvēkam esmu kaur kas īpašs. Kaut kas īpašāks kaut kādā ziņā nekā citi, un to pašu vēlos arī izjust pret kādu, ne tikai saņemt to. Bet kāpēc tas ir tik īsu laiku manā gadījumā?
šī bija man tik ierastu attiecību miniatūra. Nav svarīgi vai tās ir attiecības ar puisi, jaunu draudzeni vai atjaunotām attiecībām ar kādu sen aizmirstu cilvēku.šodien, atskatoties un apdomājot, visas lielās sāpes sakni! Vai kaut vienā dienā no šīm septiņām, es pievērsu laiku sev? Vai kaut vienu dienu es atvēlēju laiku citiem sev tuviem cilvēkiem? Es padomāju kā es jūtos, ko ES gribētu darīt? Kaut kur bija ESESESES? Nē! Visās šajās attiecībās es pazaudēju sevi. Es pārtraucu dzīvot savu dzīvi. Es dzīvoju tā otra cilvēka dzīvi. Un pēc četrām dienām man tas vairs nav vajadzīgs. Es to visu esmu izsmēlusi un to īpašo noslēpumiņu par cilvēku atkodusi, kas ir tik svarīgs attiecībās. Un viss tikai tāpēc, ka pārtraucu dzīvot savu dzīvi, domāt savas domas,ziedojoties tam otram, kurš, turpretim, māk sabalansēt savu dzīvi un attiecības ar citiem, tāpēc arī tas viss tik ātri neizsīkst.Bet es nemāku. Jo manī nav ne kripatas egoisma.
Kas tas tāds vispār ir? Man pat ir bijis reāli bail no tā vārda, jo tas skan tik ļauni un nepareizi. Kaut gan īstenība, saprāta robežās, tā ir attiecību laimes formula! Nu ir!! Tik daudz, ka Tu neaizmirsti par savu dzīvi. Ka visa Tava dzīve nesastāv no svešu problēmu risināšanas,atstājot novārtā savējās, kā nesvarīgākas.
Egoisms, manuprāt, ir tāda ķecerīga lieta, Ja esi iesācējs, tad nevar nemaz sākt ar mazumiņu, Nju, akūtiem egoisma trūkuma cietējiem tas mazumiņš nesniegs vēlamo efektu. Ja esi nolēmis kļūt par veselīgo egoistu, tad jāmetās tajā iekšā līdz matu galiņiem. Varbūt sākumā nedaudz pārdozēsi. Tas tāpat kā ar konfektēm, kad nevari apstāties tās ēst. Bet tas ir tikai dabiski. Bet, ja Tev būs īsti, saprotoši draugi, tad viņi sapratīs un pacietīs Tevi brīžos, kad nedaudz pārdozēsi ar egoismu. Bet būs jau arī jāiemācās viņš veselīgās devās. Bet sākumā ne. Sākumā izbaudīsi tā augļus. Un kad būsi sajutis īstos egoisma kalngala augļus, varēsi nokāpt līdz egoisma pakalniņam. Un, laikam, būt patiesi laimīgs. Galveinais neuzdāvināt visu savu dzīvi vienam cilvēkam, pat ja tev ar to cilvēku ir tik lieliskas attiecības. Tava dzīve ir Tava dzīve. Neatdod to. Apkārt taču ir tik daudz cilvēku ar kuriem dalīties. Pa bišķiņam, protams.
Nu, ko. Tagad atleik tikai rāpties tur augšā un tad jau redzēšu, kas notiks. Bet viss jau, kas notiek, notiek uz labu. Nav ko baidīties. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru