Pārmaiņas- bieds un glābiņš

Par pārmaiņām.
   Jau raksta šakumā gribu pateikt- nepārproti, es nesēžu visu laiku mājās un neraudu,es negruzos bez apstājas. Es izklaidējos, ballējos, priecājos, bet, citējot dziesmu, ''kaut kur it kā, kaut kas pietrūkst''. nu, ar tādu sajūtu, pārsvarā.
 Mēs katrs noteikti kaut reizi, kaut divas esam vēlējušies un dom­ājuši par pārmaiņām. Gan par pārmaiņām pasaulē, gan par pārmaiņām savā dzīvē. Iespējams par tām, kuras jau ir notikušas vai par tām kuras iespējams notiks. Bet visbiežāk cilvēks domā par pār nenoteiktām pārmaiņām, kuras viņš vēlas. Tikai nezin konkrēti. Cilvēks zin kādu rezultātu grib, bet nezin, kas tieši jādara. Arī es nezinu, kas jādara, bet noteikti zinu, ka gribu citādāk nekā tagad ir. Viennozīmīgi.
   Psiholoģijā ir teikts, ka cilvēki bieži vien grib pārmaiņas, jo pietiekami nenovērtē to, kas viņiem jau ir. Nu, tā teikt, dzīvo pēc principa- citiem vienmēr ir labāk nekā man. Kaut gan tā nav taisnība. Lielākoties. Bet, manuprāt, šis psiholoģijas pieņēmums nav gluži par mani, manu situāciju. Es ļoti labu apzinos, ka man ir tiešām, tiešām ļoti daudz. Man ir mājas, ģimene, man ir iespēja mācīties un attīstīties, man apkārt ir gudri cilvēki, dzīvoju mierīgā vilstī, un vel un vel varu to visu uzskaitīt,ko es tiešām bez liekulības arī novērtēju, bet...
   Bet vairāk domājot par tām garīgajām lietām... Vai esi kādreiz juties nepariezā vietā un laikā starp nepareizajiem cilvēkiem? Es esmu. Un, ja kārtīgi padomā, tā jūtos jau sen. Vienkārši ir sajūta, ka Te Latvijā, Te Jūrmalā, Te Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, Te starp tiem cilvēkiem Nav mana vieta. Viemēr esmu izdzīvojusi/pārdzīvojusi nevis izbaudījusi. Vienkārši iekšā visu laiku meni nepamet sajūta, ka kaut kad es nokļūšu starp saviem cilvēkiem, savā vietā. Bet pagaidām noteikti neesmu.
   Varbūt, Tu lasītāj, nodomā, ka esmu iedomīga, vienmēr neapmierinātam kaut ko sadomājusies nepiepildāma meitene. Es bieži pati sev jautāju vai tāda esmu, jo redzu, ka tik daudz cilvekiem te patīk, tik daudzi jūtas labi. Tik daudzi dzīvo sakārtotā garīgajā pasaulē, tik daudzi no šādas dzīves gūst pilnīgu piepildījumu. Bet es noteikti n­ē. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
   Apkārt ir daudzi cilvēki, kurus saucu par draugiem un paziņām. Bet kaut kā nav tā īstā sajūta. Iespējams, savus īstos cilvēkus esmu pazaudējusi, palaidusi garām meklējot sevi, mainot savu attieksmi pret lietām. Savu attieksmi esmu mēģinājusi grozīt uz visām četrām debespusēm un vel vairāk, bet kaut kā pie tāda liela, stabila, konkrēta rezultāta līdz šim neesmu nonākusi. Pie īsām laimēm tikai. Un tās velkas līdz atkal saprotu, nu negribu būt šeit. Es noteikti negribu teikt, ka šī vieta ir slikta un cilvēki ir galīgi garām, nebūt nē!. Tas vienkārši nav priekš manis un viss.
   ļoti iespējams, ka rīt jau par šo visu domāšu pilnīgi citādāk un smaidīga staigāšu apkārt. Varbū šāds ieraksts tapa, jo ārā ir briesmīgi pelēks laiks un ir pamatīgs vitamīnu un saules trūkums organismā.. Varbūt es vienkārši tā jūtos un kāds to sapratīs. Varbūt vienkārši mainīšos. Varbūt atradīšu savu vietu.