Stabilitāte.
Kas tas tāds?
Manuprāt, viena no galvenajām lietām pēc kā cilvēks nepārtraukti tiecas. Tiecās, lai to justu un ar to patstāvīgi dzīvotu, lai ar to stabili dzīvotu un izjustu stabilitāti.Bet, ja jau stabilitāte ir kas tāds uz ko vienmēr var paļauties, tavs balsts, tad kāpēc pēc tās ir jātiecās, vai tad tiekšanās nav jaunu lietu izmēģināšana, veco izmešana? Kas nu nemaz nav stabilas, kas nav balsti. Kārtējā vienkāršā lieta, kurā redzu pilnīgu absurdu. Un muļķīgākais ir tas, ka neviens to un daudzas citas lietas nevar izskaidrot un negrib. Tā tas vienkārsi ir pieņemts un viss. Tad priekš kam vispār kaut ko pieņemt par pareizu un visiem to mācīt, ja tas nemaz nav pareizi? Un ko vispār nozīmē vārds ''pareizi''? Bet par to šoreiz nav stāsts.
Tik ļoti man šis vārds sasaucas ar vārdu- harmonija. Skaisti skan- harmonija. Dzirdot šo vārdu uz brīdi rodas tāda miera sajūta. Stabila miera sajūta, kas ātri pagaist, tiklīdz vārds beidzas. Un tāpat jau ar to stabilitāti. Kā tā drīkst pazust? Kā tā drīkst atļauties pazust? Tas jēdziens nozīmē to , ka tas nekur nebeidzas, nepaliek, un visu laiku ir ar Tevi. Bet še tev, ņem un ik pa laikam pazūd. Un tad atkal jātiecas. Un jātiecas. Un kad Tev pašam jau sāk šķist- jā, beidzot ir tas morālais balsts, stabilitāti, viss baigi forši, visas lietas harmonijā. Un tad tas Atkal notiek. Vienkārši, brutāli pazūd Tas balsta radītājs. Katram jau tas var būt cits. Man tie ir draugi. Un kad reiz iet vislabāk un tu domā, ka tagad kādu laku mierīgi padzīvošu, kad nešķirsies, kad viss būs harmoniski, Tev atkal visu sagriež kājām gaisā, atņem stabilitāti un, galvenais, uzticību , un atstāj likteņā varā- gribi meklē to atkal, gribi nemeklē. Kaut gan gan maz ir runa par gribēšanu, bet laika robežās spēšanu.
To visu rakstu, jo pēdējā laikā sanāk aizdomāties par to gaistošo stabilitāti. Ta kā sirdsritms- augšā, lejā, augšā, lejā. Un tā visu laiku. Bet nevienam jau negribas lai, viņa būtu lejā. Arī man. Bet manā gadījumā tā ritma līnija paceļas ļoti reti un uz īsu brīdi. Vismaz tā es to jūtu. Tāpēc gribēju uzrakstīt rakstu, kur pārdomāt šo lietu. Un padalīties domās. Es domāju un domāju, kā, lai to stabilitāti notur. Ja tā man ir atkarīga no man apkārtesošajiem cilvēkiem, tad to stabili noturēt ir gandrīz neiespējami, jo tie ir cilvēki ar savām dzīvēm, savām domām un saviem viedokļiem. Tad kāpēc es viņiem uzlieku to nastu vai tieši otrādi- pagodinājumu reāli vadīt manu dzīvi, manas domas un garastāvokli? Tāpēc nolēmu, ka stabilitāte jāmeklē sevī, nevis citos! Iekšēji jāpieķeras sev un cieši jāturās, jo sev jau tu nevari pazust un nevari sevi pamest vai apmelot. Sev tu esi un esi. Un sev uzticies. Un, ja jau tu sev nekad nepazūdi un no sevis aizmukt nu nekādi arī nevari, tad jau tā ir īstā stabilitātes atslēga. Tas ko mēs visi dzenamies meklēt citur un citos, nemeklējot sevī. Bet es nolēmu pameklēt. Sākšu ar rītdienu, kā saka- rīts gudrāks par vakaru.
Un vel. Man jautāja kāpēc es rakstu blogu. Nu ''tādu'' blogu, jo parasti citi raksta savādāk. Un tad es atbildēju- tāpēc, ka šajā blogā varu rakstīt visu ko vēlos. Kā vēlos. Es neuztraucos par to, ka ļoti daudz cilvēki nesaprot manu blogu, negrib saprast un tādā garā. Tie ir cilvēki, kas vienreiz ienāk, palasa, nepatikā izslēdz ārā un vairāk te nekad neatgriežas. Bet tas jau tas labākais, jo tad paliek tikai cilvēki, kas ar prieku, interesi lasa. Man nevajag, lai man te būtu nenormāla statistika vai kaut kas tik pat nenozīmīgs, kas, manuprāt, muļķīgā kārtā, tik daudziem jauniešiem ir noteicošais par ko rakstīt. Nju, vienvārdsakot, negaidu, ka visi saparatīs un uztvers manas bloga domas, jo galu galā, man pašai tik daudz jautājuma zīmes un neizprotamas lietas.
Atrodiet stabilitati. Nostājieties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru